5 vektori, kurp (iespējams) virzās arhitektūras prakse

Mēs visi gribētu zināt, kurp gan mēs virzāmies. Kāda ir tā lielā bilde, kurp novedīs laika gara īpatnības mūsu dzīvēs šodien.

Arhitektūras nozare, gluži tāpat kā daudzas citas, saskaras ar pastāvīgām izmaiņām gan globālā, gan lokālā perspektīvā. Izmaiņas skar dažādus aspektus, gan attiecībā uz pašu arhitektūras produktu, gan attiecībā uz tā tapšanas procesu un pakalpojumu. Pārdomās par šo tēmu ir dalījušies vairāki arhitektūras pētnieki Eiropā, piemēram, Pegija Dīmere,  Albena Janeva un citi, tomēr tādas konkrētas atbildes nav, jo katram profesionālim ir sava realitāte, - pieeja, skatījums un metodes, kā top arhitektonisks risinājums.

Iespējams, ka tā ir lokāla parādība, tomēr novērojumi liecina, ka arhitektūrā gan vēsturiski, gan šobrīd apspriestākais un nozīmīgākais ir arhitektūras rezultāts, savukārt praksē tieši pretēji – arhitektūras projektēšanas formālais process. Aktualizējies ir jautājums, vai projektēšanas formālais process vispār ir saistāms ar arhitekta profesijas standartu un kā tas sasaucas ar 21. gadsimta izglītības un tālākizglītības programmu. Analizējot Latvijas arhitektu intervijās apkopoto informāciju 2019. gadā, esmu izdalījusi apstākļu un priekšnosacījumu kopumu, kas veido ikdienas aktualitātes un iespaido arhitektūras prakses procesus svarīguma pakāpes ziņā.

Prakses sastāvdaļas attīstās plurālisma virzienā

Spektrs attiecībā uz arhitektūras realizācijas iespējām, materiāliem, projektēšanas un celtniecības tehnoloģijām, dažādu informācijas apjomu un apmaiņu ir nesalīdzināmi paplašinājies un joprojām paplašinās. Arhitektūras prakse funkcionē pēc tirgus principiem, kur tirgus pieprasījuma un piedāvājuma izpratnē kategorija „arhitektūras kvalitāte” kļūst par vienu no kopējām iespējām. Arhitekti tiek saistīti un apkalpo noteiktas pasūtītāju nišas. Tiek uzsvērts, ka plurālisma kā tendences blaknes ir specializācija un dzīves tempa paātrināšanās, kas noved pie nopietna laika resursa trūkuma vairākos ar praksi saistītos aspektos. Par vērtību prakses prasmēs kļūst disciplīna, precizitāte komunikācijā, darba failu un rasējumu higiēna. Neeksistē nedz viena patiesība, nedz viena recepte.

Izmaiņas no „iedomātas pasaules” uz „likumsakarību pasauli”

Katram, kas strādā ar arhitektūru, ar laiku izveidojas sava metodika, prioritātes un gaume. Vairāki arhitekti atzīst, ka prakses sākuma pastāvēšanas periodā [20. gadsimta 80.–90. gadi – aut. piez.) nepastāvēja izpratne par to, kas ir labs vai slikts, jo nepastāvēja prognozējamas likumsakarības – valsts, shēmas un sistēmas. Arhitekts V. Sarma uzskata, ka vērtīborientācijas skala praksē šobrīd nevis mainās, bet tikai veidojas. Sabiedrība sāk domāt Rietumu izpratnē [tirgus ekonomikas un Eiropas Savienības dalībvalstu atzīto virsvērtību izpratnē – cilvēka cieņa, brīvība, demokrātija, vienlīdzība, tiesiskums un cilvēktiesības – aut. piez.]. Arhitekta darbā ir parādījusies un turpina nostiprināties pakalpojuma jēga. Arhitektūra kļūst racionālāka, dažkārt eksaltēti racionāla un kopumā kļūst par nodarbošanās veidu pretstatā dažādu manifestāciju paušanas veidam. Arhitektūra no „cīņas” par lielām vai mazām idejām transformējas par „darbu” un līdz ar to arī par veidu, kā sevi nodrošināt.

Attīstās sistēmas, un prakse formalizējas

Prakse vairs nepastāv bez sistēmām un kopumā virzās sakārtotības virzienā. Arhitektoniskajai domai, mākslinieciskajai pieejai, diskusiju un profesionālās kopības kultūrai būtiski tiek pretnostatīti likumdošanas normatīvie un juridiskie aspekti. Argumentāciju „idejas vārdā” nomaina argumentācija „likuma vārdā” – ar likumu noteiktie arhitekta pienākumi veikt kādas darbības, piemēram, profesionāli tālākizglītoties. Pie formalizācijas aspektiem tiek izcelti novērojumi par likuma strupceļiem, vāji kontrolētu administratīvo ierobežojumu sloga attīstību un nelietderīgu darbību īpatsvara palielināšanos. Uzsvērta tendence par ieinteresēto pušu izvairīšanos no atbildības prakses vidē, kā rezultātā zūd atbildība arī par būves galarezultātu arhitektoniskās kategorijās. Aktualizējas iekšējās (personīgās) un ārējās (ar likumu noteiktās) atbildības jautājums. Arhitekte Z. Gaile pauž atziņu, ka Latvija kopā ar visu kapitālistisko pasauli birokratizējas un komercializējas, līdz ar to nekas nenotiek pēc būtības [attiecībā uz arhitektūras vērtību sistēmu – aut. piez.). Arī vairāki citi eksperti min faktu, ka reālā arhitektu atbildība tikusi ievērojami samazināta un ierobežota, jo iestājusies sistēmas fāze, ka visu var atrisināt ar pareizi aizpildītu dokumentāciju, kura savukārt neko nerisina attiecībā uz būvi un, vēl mazāk, attiecībā uz arhitektūru. Tas veicina īpaši zemu darba efektivitāti, ikdienas praksē paveiktajām lietām nav pievienotās vērtības.

Likumsakarīga ir nozares sašķeltība

Kā blakne iespēju plurālisma, argumentācijas pieejas tradīciju kardinālām izmaiņām un formalizācijas apstākļiem aktualizējas arī sašķeltības aspekti visdažādākajās izpausmēs – starp paaudzēm, starp profesionāļiem, starp profesionāļiem un amatpersonām. Uzsvērts prakses procesos valdošais vispārējais kritiskās analīzes iztrūkums un darba vidi raksturojošs konsekventu, pamatotu un vispārēju prasību trūkums. Sašķeltība izpaužas arī kā nevienlīdzīga profesionālā izaugsme, nevienlīdzība projektēšanas tirgū kā polarizācija indivīdu vērtību attieksmē un izpratnē. Salīdzinot ar pagātni, vērojams, ka zūd kolēģu solidaritāte, pārliecība par savā ziņā vienotu kolēģu grupu un mazinās arī zināšanu nodošana paaudžu pēctecībā. Par sašķeltību signalizē arī gadījumi, kad prakses procesus publiskajā telpā raksturo anonīmas personas.

Raksturīgs pagaidu stāvoklis

Vēl viens raksturīgs mūsdienu prakses priekšnoteikums, par ko liecina anketu rezultāti, ir nepārtraukta, nepietiekami apzināta, nevalodiskā uztverē pamatota neskaidra izjūta par ko gaidāmu – „pagaidu stāvokļa” nojauta. Tiek izcelti pēkšņi un negaidīti prakses procesu pavērsieni, kuriem ne vienmēr iespējams izsekot, piemēram, likuma nianšu izmaiņas, projekta uzdevuma izmaiņas. Pie šīs tendences pieder arī viedoklis, ka arī šis stāvoklis ir kaut kas tuvākajā periodā mainīgs. Vērtīborientāciju negatīvi ietekmējošā problemātika pārspīlētās birokrātijas un nesakārtota tirgus aspektos pastāv, taču ir arī pārliecība, ka tas nebūs ilgi un arhitektūras ideālu vārdā jebkurus šķēršļus var pārvarēt.