Kad uzspiestās svārstības sakrīt ar pašsvārstību frekvenci.

Artūrs Veiss ir būvkonstruktors, kurš pārstāv Latvijas būvindustrijas lielo cerību lauku, - jauno paaudzi ar pieredzi. Būvinženiera kvalifikācijas diplomu ieguvis LLU, Jelgavā, papildus mācījies un strādājis Dānijā. Klienti un kolēģi Artūrā parasti uzreiz pamana divas lietas, - proaktīvu attieksmi un lielisku humora izjūtu.

  Intervija ar būvkonstruktoru Artūru Veisu.

(saglabāta autoru oriģinālvaloda)

Intervijas laiks: 09.06.2020. plkst. 12:30–13:10

Artūrs Veiss (turpmāk AV) | Intervēja Ilze Miķelsone (turpmāk IM)

IM: Kādi varētu būt trīs atslēgas vārdi, kuri šobrīd raksturo kopējo situāciju un tieši Tavu pieredzi praksē? Kas Tev asociējas ar projektēšanas praksi kā aktualitāte pēdējā piecgadē, desmitgadē?

AV: Es pavisam nesen skatījos atvilktnē dokumentus un atradu, ka 2014. gada jūnijā man būs 15 gadu prakse kopš pirmās darbadienas uzņēmumā “Komunālprojekts Jelgava”. Kas ir mainījies? Tas, ka vēl nācās projektēt pēc krievu normatīviem kādu laiku, šobrīd ir eiro kods. Bet šķiet, ka pēdējās piecgades vai desmitgades virziens ir optimizācija. Un ja pirms kāda laika tā optimizācija varbūt nebija līdz galam pamatota, tad šobrīd tieši konstrukcijās ir aizgājusi augsta līmeņa optimizācija, kurā tiek matemātiski aprēķināts visas sīkās detaļas un risinājumi. Un ja vēl tā ir ražošana, tad visa procesa automatizācija, kas iet uz priekšu praktiski visu laiku. Pēc pieredzes ar Dānijas projektiem, jebkurš risinājums, kas līdz šim licies kā drošs un labs, tiek pārbaudīts vai tiešām nevar optimālāk un labāk atrisināt. Varbūt nedaudz lavierējot pa drošības robežu, bet tajā pašā laikā precīzi izrēķinot, kur iegūst arī korektu rezultātu. Trešais, tādā gada griezumā, privātajā pasūtītāju sfērā novērojama tāda tendence kā koka karkasa ēku būvniecība. Pieprasījums ir nevis pēc klasiskajām mūra ēkām no blokiem, bet tieši pēc koka mājām, kas ražotas uz vietas vai pasūtītas cehā. Tas ir tieši pēdējā gada tendence vai pat sprādziens. Nezinu, vai tas ir valstiskā līmenī vai ar mani vairāk saistīta.

IM: Tev jau šobrīd ir izveidojusies zināma pieredze, viedoklis. Pastāsti, kāds bija Tavs pirmais darba devējs. Kāds ir tā atstātais mantojums uz Tavu pieeju projektēšanā, vai tas ir atstājis kādu iespaidu uz veidu kā Tu strādā vai varbūt tieši pretēji, kā Tu nestrādā ?

AV: Mans pirmais darba devējs un prakses vieta bija uzņēmums “Komunālprojekts Jelgava”, kurā es nonācu jau pēc pirmā kursa. Tas, ko ieguvu, bija izpratne par patstāvīgu, pilna projekta virzību. Palīdzēju vadīt būvprojektus. Parasti, strādājot būvkonstrukciju birojā, ir tikai sava sadaļa un viss. Daudziem kolēģiem tai laikā nebija sapratne par pilnu būvprojektu un saistību starp daļām. Nākošā pieredze bija SIA “A222”. Tur nostrādāju sešus gadus un ieguvu pamatus attiecībā uz BK projektēšanu un attieksmi pret projektēšanu, principiem, un jau ļoti agrīnā laikā sākām strādāt ar Revit. Tad bija vēl Revit 2009 versija un pirms tās V3 un V4. Viena vasara būvuzraudzībā palīdzēja saprast, kas vispār ir būvlaukums. Tas deva labu priekšstatu, kas vēlāk praksē palīdzējis pieņemt lēmumus risinājumos.

IM: Tā atbildība, ko Tev sākotnēji uzticēja darbā bija adekvāta vai pārāk liela?

AV: Atbildības pakāpes man ir mainījušās. Sākumā uzdevums bija grafiski attēlot to, kas ir skicēts, salikt no detaļām kopā kāpnes utml. Es domāju, ka atbildība līdz manīm ir nonākusi ļoti pakāpeniski, arī sertifikāciju nokārtoju kādus gadus vēl pēc tā perioda, kad jau varētu kārtot, kad pieredze bija savākta, pārliecība bija radusies. Man sanācis sākumā iegūt pieredzi un tikai tad uzņemties atbildību par risinājumiem. Vēl, līdz šim bijusi arī otrās vai trešās puses pārbaudes.

Dzīto pāļu projekta realizācija

IM: Tad Tu neesi avantūrists, labāk lēnāk pār tiltu un pārbaudes labāk lai ir, nekā lai nav?

AV: Jā. Un pārbaudes arī vienmēr ir.

IM: Bet kā ar izaicinājumiem? Labprātīgi vai piespiedu kārtā, - nu, turēs jumtiņš vai neturēs… vai esi iesaistījies kādās robežlīnijās, tā teikt, izpētes vārdā ?

AV: Mans izaicinājums, kas man pašam patīk, ir īsos termiņos realizēt kādu apjomu. Izaicinājums, vai mēs to varam vai nevaram kā komanda. Pāris reizes tas tiešām ir izdevies, gadījumos, lai dabūtu Eiropas finansējumu. Vēl izaicinājums man ir bijis, kad būvniecības laikā nav spēts atrisināt risinājumu, iestājies konflikts, un tad iet atrisināt, nemeklējot emocionālo cēloni, bet atrisināt šo lietu tehniski. Tā, lai būvnieks var projektu realizēt. Attiecībā uz kādām optimizācijām, pirms gada vai diviem, projektējām Portugālē saules paneļu parku n-tajiem hektāriem un izaicinājums bija gana vienkāršs. Proti, plānsienu elementiem samazināt materiāla apjoma % konkrētiem elementiem. Katrs % ir tērauda masa. Izaicinājums bija izstrādāt elementu tik optimālas formas, lai normatīvā nestspēja tiktu samazināta līdz atbilstībai un materiālu patēriņš būtu iespējami zems.

IM: Racionāls resursu patēriņš un komanda. Vai Tev ir raksturīgi aizrauties ar lielām idejām, piemēram, ilgtspēja, pārizmantojamība, energoefektvitāte…  Kā Tu raksturotu savu pieeju, Tu ikdienā pēc iespējas labāk dari darbu vai uz kaut ko tiecies? Vai iestājies par ideju, kura rezonē ar Tevi vai ir saistoša Tavai paaudzei?

AV: Man, kas liekas svarīgi.. tieši tā, kas rezonē, jeb, kad uzspiestās svārstības sakrīt ar pašsvārstību frekvenci …  man tā ir skaidrība un pamatojamība risinājumos. Droši vien tas izriet un saistās ar automatizāciju, kur pieņēmumi ir soli pa solim izsekojami. Nevis pieņēmumi uz kaut kādu citu projektu bāzes. Attiecībā uz globālām idejām, man pārsvarā saista skaidra ideja kur tiek sākotnēji definēta un var saprast uz ko tiek iets. Ja tas ir jāatrisina. Klientam var būt dažādi uzstādījumi. Viņš var gribēt optimizēt attiecībā uz materiālu patēriņu, attiecībā uz laiku vai citiem sev pieejamiem resursiem. Izejot no tā, tāda ir mana pieeja un “lielā ideja”. Šobrīd konkrēti definēt ilgtspējības filozofiju sev nespēju, nav līdz galam man saprotama. Mans maģistra darbs bija par atkritumu izmantošanu būvmateriālu ražošanā. Tas ir tas, kas interesē mani, un ko vajadzētu ieviest Latvijā vairāk un vairāk. Ja var nodot tukšo taru, tad, manuprāt, jāvar arī nodot kādas ēku daļas otrreizējai izmantošanai. Betona izgatavošana ar atkritumu piejaukumiem (stikls un dolomīta milti), tad tas ir kas jācenšas plašāk un plašāk izmantot pārstrādājamos resursus, kuri šobrīd vienkārši tiek krāmēti kaudzēs un netiek izmantoti, netiek šķiroti.

Man tā ir skaidrība un pamatojamība risinājumos. Droši vien tas izriet un saistās ar automatizāciju, kur pieņēmumi ir soli pa solim izsekojami. Nevis pieņēmumi uz kaut kādu citu projektu bāzes.

IM: Tu pieminēji koku, un stāsti par atkritumu izmantošanu, ēku pārstrādi. Vispār jau, tā arī ir tā slavenā ilgtspēja. Kā Tu vispār redzi sevi ēku tipoloģijā, no konstrukciju vai būvinženiera viedokļa. Balstoties uz līdzšinējo pieredzi, varbūt Tev ir kāds tuvs materiāls vai ēku tips, uz ko būtu gatavs specializēties. Varam jau teikt, ka vietējā mini tirgū koncentrēties uz kādu vienu tipoloģiju ir neadekvāti. Bet ja Tev būtu iespēja uz kaut ko specializēties, ko Tu izvēlētos?

AV: Lietas, ko man praktiski un bieži nākas darīt, liekas ka sanāk un ka patīk, ir rekonstrukcijas un projektēšana būvniecības laikā. Jo tur vienmēr ir trīs saprotamas stadijas. Jāizpēta esošā situācija, tad ir pieejamie resursi un tehniskā dokumentācija, būvniecības uzstādījums. Kad ir skaidrība par to kas ir vajadzīgs, tad man kā BK projektētājam ir jāatrisina paredzamais rezultāts pieejamo resursu ietvaros.

IM: Tu piemini šos te “ejošos” projektu, kuros kā tādos jau braucošos vilcienos iekāp iekšā. Es zinu, ka esi piedalījies gana prāvos, nozīmīgos un riskantos, arī ķēpīgos objektos, piemēram, Lielvārdes Katoļu baznīca, Rimi noliktavu rekonstrukcija, Talsu bibliotēka, Bulduru dārzkopības tehnikuma katlu māja, biogāzes stacija Cesvainē. Tajos ir sarežģīta gan tehniskā, gan cilvēciskā un procesuālā norise. Kā Tev izdodas pārvarēt emocijas būvlaukumā vai birojā, kas Tevi iedvesmo no rīta celties, iet un darīt?

AV: Esmu prakses laikā šo to pamainījis un mēģinājis saprast, kas man vairāk patīk. Vai tā ir tīrā projektēšana vai projektu virzība. Esmu sapratis, ka abi virzieni man ir saistoši, jo tie viens otru papildina. Man patīk tas ko es daru, un attiecībā uz to entuziasmu, cenšos veidot attieksmi pret darbu un citiem profesionāli. Attiecīgi mēs strādājam uz produktu, projektu, objektu, nevis uz cilvēciskām emocijām un ja ir kādi aizrādījumi, cenšamies uztvert to kā veidu, kā uzlabot risinājumu. Cenšos noturēt šo līmeni. Lai kaut kā atietu, ir arī brīvā laika aktivitātes, kā svaigs gaiss un kustības, kas kompensē emocionālo un profesionālo spriedzi ikdienā.

Lietas, ko man praktiski un bieži nākas darīt, liekas ka sanāk un ka patīk, ir rekonstrukcijas un projektēšana būvniecības laikā. Jo tur vienmēr ir trīs saprotamas stadijas. Jāizpēta esošā situācija, tad ir pieejamie resursi un tehniskā dokumentācija, būvniecības uzstādījums.

IM: Man būvinženieri asociējas ar ļoti konservatīvu tautu. Pirmkārt, viņi nevēlas neko pamainīt, otrkārt, viņi vienmēr ieliek rezervīti, nu un treškārt, viņi ir tādi nerunīgi. Kā Tu domā, kāpēc tas tā ir? Vai jums tur ir kaut kāds iekšējais kodekss vai speciālas smadzenes, vai jums augstskolā to iemāca?

AV: Jāpiekrīt, ka tā ir. Arī man ir grūti (smejas). Un ir ļoti maz, kuri tādi nav. Kurā brīdī tas rodas? Tajā brīdī kad tā mozaīka, shēma vai blokshēma ir salikta un tas viss tā trausli turas kopā vēl galvā, un tad ja kāds to gabaliņu grib pēkšņi ņemt ārā, tas nozīmē to, ka mozaīka no jauna ir jāsaliek. Un tad rodas frustrācija. Arī attiecībā uz drošumu, arī tiek ievērtēts, viens ka tu kaut ko jautā, un tad apmeklē gandrīz jau pabeigtu objektu, kur tu esi visu norēķinājis un tad redzi kā elektriķis mūra blokos ir ieštrobējis vismaz 5-7 cm. Tad tu lāgā nezini, ko ar to vietu tagad darīt.

IM: Bet nav taču tā, ka jūs ejat pa ielu kā tādi koeficientu skeneri. Jūs taču redzat arī estētiku. Vai arī skaistais ir drošais?

AV: Es skatos risinājumus, bet nevērtēju tur vai netur. Un man nav tik liels profesionālisma slogs. Piemēram mans tēvs, kad skatās filmu, viņš kā fotogrāfs skatās vispirms kadrējumu. Vienīgais kur sevi esmu pieķēris, kad braucu ekskursijā, piemēram,  pa Itāliju vai Vāciju, tad liela daļa no bildēm ir no kāda būvlaukuma, nevis kalni vai ezeri. Visu laiku piefiksēju risinājumus.

Tajā brīdī kad tā mozaīka, shēma vai blokshēma ir salikta un tas viss tā trausli turas kopā vēl galvā, un tad ja kāds to gabaliņu grib pēkšņi ņemt ārā, tas nozīmē to, ka mozaīka no jauna ir jāsaliek. Un tad rodas frustrācija.

IM: Vai Tev ir autoritāte? Vietējā vai ārzemju, nezinu, nu piemēram konstrukciju ģēnijs Santjago Kalatrava. Varbūt kāds cits ir atstājis nozīmīgu iespaidu uz Tavu profesionālo inženiera stāju?

AV: Man ir vairākas autoritātes, tas mainās laika gaitā. Universitātes laikā tas bija Ulvis Skadiņš, ar ko kopā ikdienā strādāju. Viņš tiešām profesionālismu apvienoja ne tikai risinājumos, bet arī attieksmē. Pēdējā laikā konkrētu personu nevaru nosaukt, sajūtu līmenī tā varētu būt cilvēku grupa, kas kāda konkrētā veidā strādā pēc sirdsapziņas. Nē, Kalatrava man laikam nav autoritāte. Man nav tā, ka es ieraugu kaut ko satriecošu un … aizraujas elpa. Man drīzāk, renovācijā. Kad ir kaut kas tāds, kas knapi turējās kopā un tagad izskatās patiešām skaisti. Iedvesma rodas, kad no kaut kā, kas bija nekas, top kaut kas. Ar nepārspīlētu estētiku.

Mans maģistra darbs bija par atkritumu izmantošanu būvmateriālu ražošanā. Materiālu otreizēja pārstrāde ir tas, ko vajadzētu ieviest Latvijā vairāk un vairāk.

IM: Paldies par sarunu. Vai ir kaut kas tāds ko Tu gribētu man pajautāt?

AV: Jā. Man īsti nav skaidrs, kurā brīdī arhitektūrā apstājas idejas izstrāde. Atnāk klients, viņš lāgā nezin neko. Piemēram, viņam ir ideja, ka māja būs tikai priekš trijiem cilvēkiem. Nu cik ilgi Tu vari zīmēt variantus? Kurā brīdī arhitektam jāapstājas?

IM: Arhitektūra ir maksas pakalpojums, tas sākas un beidzas pakalpojuma režīmā (smejas). Es domāju, ja vien projektēšanas laikā 3 cilvēki nepārvēršas par 5, tad par 1 un pēc tam atkal par 3, respektīvi, ja uzdevums ir daudzmaz skaidrs, tad tas ir atkarīgs no arhitekta profesionālisma, cik ātri risinājumu var atrast. Protams, risinājumu skaits var būt gandrīz bezgalīgs, un visi var būt derīgi vai visi var būt vāji. Virzības klasiskais algoritms skaitās lēmumu pieņemšana. Ja lēmumi tiek bremzēti, tad process stāv uz vietas. Bet citādi, konkrētajā vietā, laikā un budžetā varianti parasti ir tikai daži, vai pat tikai viens ar modifikācijām.

Un otrs, cik tev tam ir atveltīts laiks. Jo laikam ir tendence beigties.

Paldies!