Klients saka: „Baigi foršā vizene!” Bet, ja tur nebūs iekodēta arī funkcionalitāte, tas neko kopumā neatrisina.

Intervija ar žurnāla „Latvijas Architektūra” galveno redaktoru, arhitektūras teorētiķi un kritiķi Jāni Lejnieku.

(saglabāta autoru oriģinālvaloda)

Intervijas laiks: 26.03.2018. plkst. 15:30–16:00

Arhitekts, arhitektūras medijs Jānis Lejnieks (turpmāk JL) | Intervēja doktorante Ilze Miķelsone (turpmāk IM)

IM: To, ko Jūs ikdienā darāt, var dēvēt arī par aktualitāšu dokumentēšanu. Esat arī par to rakstījis. Grāmatā par Modri Ģelzi saistošā valodā aprakstīta arhitektūras prakse pagājušā gadsimta padomju ideoloģiskajā režīmā. Arī par to, kā tā ir veidojusies un iedibināta Latvijā. Jautājums Jums kā arhitektūras medijam: lūdzu, īsi raksturojiet, kādas ir būtiskākās atšķirības un izmaiņu virziens kopējās arhitektūras prakses vērtīborientācijas griezumā?

JL: Kādā laika skalā?

IM: Aptuvenie posmi varētu būt laika periods pēc 1991. gada, periods ap gadsimtu miju, iestāšanās Eiropas Savienībā, līdz krīzei, līdz lielveikala „Maxima” sagrūšanas traģēdijai Rīgā, līdz jaunā BL pieņemšanai, tagad.

JL: Šis iedalījums ir ļoti pareizs. 1991. gads, kad sākās atkarība no tirgus. Jo līdz tam jau mums tirgus pastāvēja tur, faktiski, kā pie nozaru institūtiem, kā lauki vai pilsēta. Un tās saucamās demokrātiskās spēles bija augstākā līmenī. Kad nonāca darbs līdz institūtam, tad faktiski to izšķīra galvenais aktieris. Vai tur bija kāds konkurss vai nebija? Sākumā tie bija tādi lielu institūtu kolektīvi. Atsevišķs individuāls arhitekts jau nebija nekas. Kad 90. gados šīs te lielās institūcijas sabruka, diezgan mežonīgi formējās tirgus. Pirmie līderi, kuri apguva šo jauno ekonomisko kārtību. Otrs robežpunkts, protams, ir iestāšanās Eiropas Savienībā, kam sekoja iespēja piedalīties iepirkumos kopējā Eiropas Savienības tirgū. Kas arī faktiski notika. Parādījās lielie ārzemju biroji lielajos projektos, un krīze faktiski kristalizēja vietējos birojus. Ja līdz krīzei jauns arhitekts vēl varēja nodibināt nelielu arhitektu birojiņu un burbuļa laikā pirmā kursa students varēja brīvi projektēt jebkurā birojā, un pastāvēja liels deficīts pēc projektētājiem, tad pēc krīzes izdzīvoja tikai kvalificētākie. Tagad, es domāju, ir diezgan pamanāmi, ka ir ļoti nedaudzi, kuri sekmīgi sāk savu praksi. Prakses lielākā daļa tomēr savu darbu, es gribētu teikt, neveic neatkarīgi, bet strādā kā darba ņēmēji.

Pēdējo laiku tendence, es domāju, ir izeja ārzemju tirgos – austrumi sākumā, tagad vairāk rietumi. Un, protams, ir arī pieaugusi cieša saikne ar būvniekiem. Jo faktiski iepirkumos lielā mērā būvkompānijas piedāvā savus pakalpojumus. Neapšaubāmi, valsts likumdošana jau sākot ar 90. gadu beigām, kad parādījās vārds „iepirkums”, jo līdz tam laikam, līdz 90. gadiem, nu tas bija – kāds iepirkums [..]. Tas bija skaidrs, ka šodien jau faktiski konkursi ir zaudējuši savu ietekmi. Lielākotiesļoti reti notiek kāds reāls ekspertu izvērtējums, labi vismaz, ka prominentākajām kultūras būvēm. Bet tā jau faktiski ikdienā arhitekts, dabūjis darbu,darbojas pēc Iepirkuma likuma, un tagad jau bieži vien šī tendence „Design&Build” sāk dominēt kā ļoti [..] nu salīdzinoši daudz mazāk ir... radošuma. Kaut gan, protams, šobrīd par radošumu ir moderni nerunāt. Bet katrā ziņā šobrīd viss tā sakārtojas, ka viss institucionalizējas.

IM: Radošums patiešām institucionalizējas un ir ievirzījies ļoti tālu administratīvās kārtības virzienā. Kā ir ar identitātes jautājumiem, poētisko skatījumu uz arhitektūru, kurš varbūt šobrīd konkurē ar skatījumu uz arhitektūru kā preci un pakalpojumu? LA vairāk raksta par arhitektūras rezultātu. Savukārt LB vairāk raksta par arhitektūras procesu. Kādas Jūs redzat attiecības un aktualitātes starp arhitektūras rezultātu un procesu?

JL: Mēs cenšamies rakstīt par vairāk vai mazāk kvalitatīviem objektiem, līdz ar to ārpus mūsu žurnālistu loka diemžēl paliek 95 %, jo tikai aptuveni 5 % no visa, kas tiek uzbūvēts, ir arhitektūra, bet pārējais ir būvniecība. Līdz ar to mēs apzināti veicam izvēli. Galvenais ir kvalitatīvs objekts, un arī ne jau mēs visu varam aptvert. Ļoti daudz mēs neuzzinām, it īpaši perifērijā, ko attiecīgi arī nepublicējam. Jāsaka, ka arhitekti ir diezgan neaktīvi, un mēs arī neejam cauri visām mājaslapām, lai noskaidrotu. Mūsu princips ir arhitektūras kvalitātes arhīvs.

IM: Kā ir mainījušies šajā arhīvā atainoto vērtību kritēriji, sekojot globālām tendencēm?

JL: Par globalizāciju es pilnīgi piekrītu. No standarta, kas bija 90. gados, mēs esam aizgājuši prom, un tad visa nacionālā arhitektūra un radošā brīvība. Bet tagad atklājās, ka līdz ar šo tirgus ekonomikas principu ekspansiju ienāk arī piedāvājums, kas faktiski visu nosaka. Kā mēs zinām, piemēram, materiāls, kas arhitektam ir pieejams, un arī klients, kurš kaut ko izvēlas, jo tam ir atlaides, un tāpat arī būvnieks, kurš šādas izvēles ietekmē no tehniskās realizācijas puses. Ir diezgan skaidrs, ka bez ietekmes no materiālās puses mēs, arhitekti, neko daudz pasākt nevaram.

Un nacionāli reģionālā tendence, kas bija raksturīga arī modernismam, – liela daļa īpašo šobrīd dokumentēto risinājumu bija kā tāds protesta gājiens. Faktiski tas pats modernisms izvirta ārējās dekorācijās, un arī klients saprata: ja viņš dos arhitektam pilnu vaļu, tad tas labi nebeigsies. Un racionālā doma šodien ir ņēmusi virsroku.

IM: Esat savā laikā praktizējis pats, praktizē jūsu ģimenes locekļi. Kurā virzienā virzās prakse?

JL: Plānotājiem ir jāstrādā pēc plāna, projekti jāievieto Būvniecības informācijas sistēmā. Kādreiz bija rajona arhitekts kā teritorijas saimnieks, kurš orientējās norisēs un nosacījumos un piedāvāja sarunu. Šobrīd tas viss ir pagājis. Municipālie arhitekti bezkaislīgi atver, paskatās, vai šeit ir/nav kāds saskaņojums, apliecinājums. Un tikai kaut kādi lielākie objekti, uzraugošās institūcijas skatās, vai tie ir jāvirza uz padomi, kur ir iespēja autoriem diskutēt. Pilsētas galvenais arhitekts strādāja būvvaldē un paralēli vēl paspēja arī praktizēt. Šobrīd kopumā izteikti mazinās šāda pašvaldību arhitektu loma. Mainījusies arhitekta kā pilsētas veidotāja loma. Process ir ļoti fragmentēts, izmētāts. Protams, cenšas jau iekšēji šo to pārrunāt, bet, ja primāri jāskatās pēc likuma, tad ir skaidrs, ka nekādas atkāpes nedrīkst būt.

IM: Konkurence?

JL: Nē, drīzāk radusies tāda nepamatotu aizdomu atmosfēra. Kas nav pozitīvi. Es domāju, ka kolēģiem Lietuvā, Igaunijā vai Polijā tas ir līdzīgi, jo konkrētas Eiropas regulas ir kopējas. Protams, ir jautājums, cik lielā mērā attiecīgā valsts tās adaptē nekavējoties, bez pārmaiņām. Latvieši kā parasti ir ļoti „izpildīgi”, dažkārt skrienam vilcienam pa priekšu. Droši vien ir valstis, kas ir saprātīgākas un kur veselais saprāts dominē pār uzrakstītu regulu.

No otras puses, būvnoteikumos ir jāorientējas. Tie ir tie, pēc kuriem spēlē vienādi noteikumi ir arī pasūtītājam.

IM: Nupat veiktajā arhitektu aptaujas anketā bija šāds jautājums: „Kas Jums nāk prātā par Latvijas arhitektu praksi kopumā – apzināti vispārinot un nespecificējot kādu subjektu pozitīvā vai negatīvā nozīmē?” Tikai sešiem arhitektiem prātā ienāca kaut kas pozitīvs, savukārt absolūts vairākums uzskaitīja sistēmiskas problēmas, kuras tieši vai netieši ietekmē arhitektūras rezultātu negatīvi. Arhitektūras gada balvā par to neviens nerunā. Apsveic nosacīti labāko no Jūsu pieminētās 5 % izlases. Kritēriju un kvalitātes sasniegšanas mehānismi netiek analizēti. Dažiem tas izdodas, bet tas lielākoties ir brīnums, nevis likumsakarība. Tad jautājums ir, vai vaina patiešām ir arhitektā, kurš kaut ko līdz galam nav iemācījies vai sapratis, vai kvalitāte tomēr ir sistēmisks vērtīborientācijas izmaiņu uzstādījums, kuru nevar ietekmēt nedz vietējā arhitektūras skola, nedz tālākizglītība, nedz arī profesionālā savienība?

JL: Jā, bet tad vajadzētu analizēt skates uzvarētāju un finālistu veikumu, vai tiešām viņiem viss ir gājis „kā ziepēts” un vai tiešām risinājums nav mainīts. Jo procesā un saskaņošanā izmaiņas var būt ārkārtīgi nopietnas. Ja mēs runājam par skaistuma dimensiju un arī funkcionālo dimensiju... Labi, ja par tām lietām tomēr diskutē.

IM: Labi, bet, runājot par ierobežota laika resursa un ietekmes dimensijām, kuras ir neizbēgamas blaknes skaistuma un funkcionālo dimensiju apspriešanā? Vai arī šeit diskusiju idejas un formātu nenomāc vienkārši prasmes konjunktūras pārzināšanā? Ko Jūs teiktu par ietekmes trūkumu, par ko regulāri sūdzas arhitekti?

JL: Par to viņi vienmēr sūdzas. Es minētu līdera lomu, arhitektūras autoritāti. Kā mēs zinām, lielie meistari vienmēr ir spējuši klientu pārliecināt. Jo, protams, panākumu nosaka tas, vai tu spēj savu ideju nevis pārdot, bet nodot. Nevis šitā, bet tā. Un klients sākumā domā kaut ko, bet arhitekts ar emocijām, ar argumentiem viņu pārliecina. Padomju laikos ietekmes bija – gan galvenais arhitekts, darbnīcas, arī tie paši žurnāli.. Arhitektūras muzejā var atrast, cik daudz [Modris] Ģelzis ir gājis cauri „Architecture Record” un „Domuss”un visu piefiksējis, daudz strādājis. Tas arī šo ietekmi balsta, zināšanas, pieredze, personības harizma. Tagad šādu sistemātisku, dziļu analīzi nomaina kaut kas, kas ir pamanīts internetā. Bet tas ir pilnīgi saprotami. Protams, ka arī konjunktūras aspekti tādā griezumā, ka arī kādreiz bija jāsakārto attiecības ministrijā un tā tālāk. Tāpat ietekmes aspektos viena lieta ir privāts pasūtītājs, pavisam cita ir pašvaldība. Pašvaldības kods: „Mums ir nauda tieši tik un ne vairāk!” Tas ir tāds tīkls, lielākoties tāda vienošanās, ka „kādam tas līķis ir jānovāc”. Lai izrautos un panāktu kaut ko īpašāku, arhitektam ir jābūt ļoti revolucionāram pēc savas būtības un arī ļoti prasmīgam.

IM: Vai mēs varam runāt par segmentāciju arhitektu prakses līmeņos? Atpazīstot savu segmentu, minimizē savus pakalpojumus un produkta parametrus līdz noteiktam cenu līmenim, un pazūd jebkuras problēmas.

JL: Problēma ir tā, ja arhitekts, piemēram, nevēlas neko mainīt un pakļaujas situācijas diktētajiem noteikumiem, tad arī situācija var pārvērsties par farsu no visnegaidītākās puses. Manuprāt, svarīgi ir nebaidīties uzdot muļķīgus jautājumus, piemēram, projektējot baseinu, noskaidrot, vai vispār ir pieejams ūdens.

Problēma ir, jo katrs uzturas savā pasaulē. Plānotāji savā, būvnieki savā, naudas turētāji savā realitātē. Un arhitekti – savā.

IM: Ko Jūs no savas pieredzes īsi varat pateikt par apstākļiem, kas šodien visvairāk ietekmē vērtīborientāciju nozarē?

JL: Zelta griezums un Hipokrāta zvērests jau nav mainījušies. Un Vitrūvija patiesība „skaistums, lietderība un noturība” arī nav mainījusies. Es domāju, ka faktiski mēs te nedaudz vēl „cepamies”... Vērtības ir tas pats politjautājums, kāmēs spējam adaptēties šajos aktuālajos apstākļos, kad mainās sabiedrības iekārtas. Tehnoloģijas, kādā veidā mēs spējam realitātē aptvert, panākt iekļaušanos. Nekļūt par maitu liju, kas savāc pārpalikumus. Tāpat kā dzīvnieki, kad viņi sastopas ar klimata radītām pārmaiņām, viņi pielāgojas vai iet bojā. Bet, es domāju, arhitekti neies bojā. Varbūt viņi var pārkvalificēties par plānotājiem, par būvinženieriem. Bet arhitekti ir faktiski vienīgie, kuri to spēj. Šobrīd visvairāk pazaudēta ir spēja skatīt procesu kopumā. Inženieri stabilitāti nodrošinās, viņi to ir iemācījušies. Taču redzēt visu kopā – tas ir profesionālais atskaites punkts, kas mūs raksturo. Klients saka: „Baigi foršā vizene!” Bet, ja tur nebūs iekodēta arī funkcionalitāte, tas neko kopumā neatrisina. Tāpēc tie arhitekti, kas spēj salāgot šīs trīs dimensijas no Vitrūvija laikiem, un tas ir liels talants plus liels darbs, tas arī ir paliekošais apstāklis, kas galvenokārt ietekmēs vērtīborientāciju arhitektūrā. Arhitekts.