Par vērtību relativitātes ceļiem, Celtniecības ministriju, brīvību un attiecībām.

Tā bija pavēla marta pēcpusdiena, kad es caur kāda Rīgas centra pagalma būvlaukuma labirintam nonācu arhitektu Daiņa un Benitas birojā. Cienījamais arhitekts un Arhitektūras fakultātes mācībspēks Dainis Bērziņš uzaicinājumam uz sarunu atsaucās uzreiz, un bija ļoti labvēlīgs. Toreiz man, vērtību tēmā gandrīz nosmakušam nervu kamolam, šī labvēlība ļoti daudz ko nozīmēja.

No sešām promocijas darbā veiktajām klātienes intervijām, sarunā paustais toreiz un joprojām ir atstājis uz mani vislielāko ietekmi, tāpēc publicēju to pirmo. Sarunā šad un tad piebalsoja Daiņa kundze, arhitekte Benita Bērziņa, piekrītoši pamājot ar galvu vai papildinot ar kādu detaļu. Manuprāt, ja vispār pastāv kaut kas, kas varētu veicināt profesionālo vērtību pastāvēšanu, tad tā ir saikne starp paaudzēm.

Intervija ar arhitektu Daini Bērziņu

(saglabāta autoru oriģinālvaloda)

Intervijas laiks: 23.03.2018. plkst. 17:00–18:05

Arhitekts Dainis Bērziņš (turpmāk DB) | Intervēja doktorante Ilze Miķelsone (turpmāk IM)

DB: Vērtības arhitektūrā... Temats ir ļoti plašs, var skatīt no ļoti dažādiem aspektiem.

IM: Manā darbā tiek pētīta vērtīguma ideja vai vērtību fenomens arhitektūrā, tā kritēriji, kā arī apstākļi un nosacījumi, kuros rodas arhitektūras objekti. Tiek izdalīti un analizēti vairāki līdzās pastāvoši vides kvalitātes un citu vērtību ieviešanas procesi, kuri ietekmē kopējo prakses vērtīborientāciju neatkarīgi no prakses potenciāli svarīgākā kodola – arhitektūras.

DB: Bet mēs runājam tomēr par arhitektūru?

IM: Jā, par arhitektūru. Piemēram, arhitektūras kultūras mantojuma saglabāšanas sistēma. Arhitektūras mantojums ir gan daļa no arhitektūras, gan procesu un procedūru ziņā – daļa no arhitekta prakses. Vai laika griezumā, tieši Jūsu pieredzē, mēs varam apspriest kādas konkrētas apstākļu, vadošo ideju vai prioritāro sasniedzamo mērķu izmaiņas? Pietiktu pilnībā ar virzienu definēšanu.
Otrs jautājums attiecas uz personīgo pieredzi Jūsu prakses pieredzes vērtību skalā.
Un trešais jautājums: kas ir apstākļi, kuri vērtīborientāciju visbūtiskāk ietekmē un maina.

DB: Kad es to izlasīju, sākumā neko nesapratu. Pēc tam nākamās 24 stundas domāju par to un sapratu, ka tur jau nu gan var par ļoti daudz ko filozofēt un ka tas ir ārkārtīgi plašs temats. Un man šķiet, ka gluži jau nu nevar šķirt vērtības arhitektūrā un vērtības praksē. Jo vienīgā prakses jēga ir arhitektūras radīšana. Un mana teorija ir tāda, ka arhitektūras vērtību nespēj novērtēt. Vai tā arhitektūra ir vērtīga vai ne, nespēj novērtēt ne tikai tā paaudze, kura to ir radījusi, bet arī nākamā. Un daudzmaz objektīvs vērtējums ir tikai mazbērnu paaudzei.
Šodien ir diezgan izteikts uzskats, ka vērtīgs ir tas, kas ir mūsdienīgs vai moderns. Tad nāk nākamā paaudze, kura noliedz to visu, kas ir bijis, un saka, tās ir muļķības. Pēc tam nāk trešā paaudze un ar vēsu prātu spēj izvērtēt, ka varbūt tur ir kaut kas labs un kaut kas ne tik labs.
Piemēram, tad, kad es studēju, pirms 40 gadiem, ļoti cienījams arhitekts akustiķis Vecsīlis teica, ka jūgendstils nav arhitektūra. Tie bija viņa paaudzes uzskati, kas domāja, ka „Bauhaus” atrisinās pasaules problēmas. Savukārt viņa asistents Krastiņš, kurš tikai vēl piepalīdzēja pie projektēšanas, sāka domāt, ka varbūt tai jūgendstilā tomēr kaut kas vērtīgs ir. Tagad, pēc 40 gadiem, Vecsīlis jau ir smiltājā, savukārt Krastiņš ir pierādījis, ka jūgendstils ir vērtība.
Tas, vai arhitektūrā ir kaut kas labs vai slikts, ir ne tikai estētiskā un visa cita veida kvalitātes, bet arī tieši funkcionālā kvalitāte. Tas daudzkārt tiek aizstāts ar šo te virspusējo skatu. To mēs šobrīd krasi redzam konkursu novērtējumā. Tas, kas tiek argumentēts kā mūsdienīgs, ir pirmajā vieta, nevis vērtēts kā laba arhitektūra.

IM: Lūk, piemēram, konkursu procedūra labākā risinājuma izvēlē kā prakses aspekts. Tāpat prakses sertifikācija, uzraudzība, iepirkumu procedūra un tamlīdzīgi, kā tas ir mainījies?

DB: Pirms 40 gadiem nebija nekas no minētā, ieskaitot terminoloģiju. Nekas tamlīdzīgs neeksistēja šajā pasaules daļā.

IM: Visi spēki tika koncentrēti uz risinājumu?

DB: Nē, arī pat ne tur. Es domāju, ka praksē lielākās izmaiņas notika ar brīdi, kad notika politiski ekonomiskās pārmaiņas un Latvija nonāca reālās tirgus situācijas apstākļos. Mums trijiem cilvēkiem, man, Benitai un Edvīnam Vecumniekam, bija iespēja saskarties ar šo situāciju ļoti agri. Mums 1993. gadā laimējās un mūs pieaicināja pie tāda darbiņa kā Konventa sētas projekts. Tās bija deviņas mājas Vecrīgā, kurās Vācijas pilsētas Brēmenes investori investēja 11 miljonus vācu marku, lai šīs mājas pārtaisītu par viesnīcu. Mums bija absolūts atklājums, par to, kas ir reālā tirgus situācija, kas darbojas pēc tirgus principiem. Pirms 40 gadiem šī tirgus nebija. Kad cilvēki beidza augstskolu, viņiem pie auditorijas durvīm bija piesprausta lapa ar piedāvātām darbavietām, uz kurām vajadzēja iet. Kam bija labākas atzīmes, tas gāja pirmais un varēja izvēlēties. Tad cilvēks nokļuva tai sauktajā projektēšanas institūtā un tur jau darīja, ko lika.
Nebija tāda jēdziena kā pasūtījums. Darbus sadalīja ministrijas institūtiem. Mēs konkrēti bijām „LatkomunProjekt”, bet 80. gadu beigās to latviskoja uz „Komunālprojekts”. Starp citu, visa dokumentācija bija jāraksta krieviski. Daži, piemēram, Kultūras ministrijas pakļautībā esošais restaurācijas birojs, strādāja latviski. Varbūt arī „Kolhoza projekts” strādāja latviski. Dažādiem cilvēkiem ļoti dažādi veicās ar darbu.

IM: Kā ir mainījusies arhitekta ietekme jeb vara pār paša radīto rezultātu? Kā grauds starp dzirnakmeņiem visos režīmos?

DB: Dzirnakmeņi ir atšķirīgi. Pilnīgi noteikti. Tajā laikā noteicošā ietekme bija celtniecības industrijai.

IM: Tagad jau arī tā ir.

BD: Nē, tagad celtniecības industrijai nav nekādas ietekmes. Šobrīd daudz lielāka ietekme ir investoram, jebkuram. Bet ar celtniecības industriju... Pasūtītāja lomas tajā brīdī vispār nebija. Tā bija absolūti formāla. Pasūtītājs nevarēja pat vienkārši aiziet pie arhitekta un lūgt uzprojektēt privātmāju. Viņš varēja rakstīt iesniegumu, ka arhitekts ir viņa radinieks, un tikai tad viņš drīkstētu projektēt. Bet tie arhitekti, kuri drīkstēja to darīt, bija vai nu pie pašvaldību arhitektu grupas, piemēram, Rīgas rajona galvenais arhitekts. Tātad rajona arhitekta pakļautībā bija pāris arhitekti, kuri izstrādāja projektus. Arī „Komunālprojektā” bija viena atsevišķa nodaļa, kurā bija nodaļas priekšnieks, un viņam bija arhitekti. Tātad cilvēks atnāca, uzrakstīja „Komunālprojekta” direktoram iesniegumu, kuru nosūtīja uz nodaļu, un cilvēks iestājās rindā. Pārējiem darbiņiem pasūtītājs bija Komunālās saimniecības ministrija. Viena valsts (padomju republikas) institūcija pasūtīja otrai šādai valsts institūcijai. Bet ar celtniecības industrijas ietekmi es šeit domāju, ka Celtniecības ministrija vai arī Ekonomikas ministrija, piemēram, noteica, ka nedrīkst lietot ķieģeli, jo tas ir deficīts. Ka nedrīkst lietot koku un ka ir jātaupa cements.

IM: Kā ar normatīviem?

DB: Normatīvi gan bija labāk sakārtoti nekā šodien. Jo bija šie te sauktie „snipi”, kuram arhitekts sekoja. Viņi bija strukturēti pa ēku tipiem. Pa skolām, pa veselības iestādēm, dzīvojamām ēkām un tā tālāk, un es teiktu, ka tā sistēma bija labāka. Šodienas normatīvā sistēma ir neattīstītāka.
Bet tādi cilvēki, kuri strādāja „Pilsētprojektā”, arī Lejnieks, tur bija Ģelža darbnīcā, viņi nodarbojās ar unikālām ēkām. Bet tie cilvēki, kuri strādāja ar daudzdzīvokļu mājām, drīkstēja izmantot tikai tos paneļus vai tikai tās pārsedzes, kuras bija Celtniecības ministrijas katalogā. Pirms viņi sāka projektēt, viņi saskaņoja ar CM, ka izmantos šīs un šīs detaļas. Tāpat tika stingri normēts, cik liela istaba drīkst būt, virtuve ne lielāka un priekšnams ne platāks. Jums tas varbūt atšķirībā no manis šķiet interesanti. To var uztvert drusku kā Aizspoguliju, bet cilvēki tā reāli dzīvoja.

IM: Tātad ir pieaugusi materiālu daudzveidība. Kā ar ietekmes veidu daudzveidību?

DB: Tad mums jāparunā par finansēm. Finansējums tajā sistēmā bija tāds, ka bija Ministru padome, vietējā Latvijas PSR valdība. Bija tāda instance kā Valsts plāns, kurā uz nākamo gadu plānoja, cik daudz līdzekļu kādām lietām ir paredzēts, tai skaitā celtniecībai. Un tika ieplānots, ka ir nauda tik un tik projektiem un pēc tam celtniecībai nākamajos gados. Pilnīgi visas lietas, cenas, jebkurai precei, arī ķieģelim jebkura cena tika iepriekš definēta.

IM: Izklausās, ka arhitekts beidzot ir izlauzies brīvībā.

DB: Arī algu arhitektam maksāja valsts. Sākumā arhitekts sāka kā jaunākais arhitekts, tad kļuva par arhitektu, tad par vecāko arhitektu, tad vadošo arhitektu, tad par grupas vadītāju, pēc tam par projekta galveno arhitektu, kas jau bija tā robeža, kad arhitektam vajadzēja būt partijas biedram. Bija arhitekti, piemēram, kā mūsu „Komunālprojektā”, Viktors Zilgalvis, kas nebija partijas biedrs. Par pārējiem es nezinu, bet tas bija atkarīgs no tā, cik nu katrs bija spējīgs izlocīties. Tad, kad šie laiki mainījās, tad tā visa vairs nebija.
Ja man ir iespēja, tad es pastāstīšu, ka ir viens fenomens, kurš varbūt neattiecas tik daudz uz praksi. Tā kā arhitektu radošās izpausmes bija ārkārtīgi ierobežotas, nu, piemēram, konkursus arhitekti taisīja pa vakariem, ārpus darba laika. Tā bija absolūta pašiniciatīva. Arhitekti visi vai gandrīz visi ir radoši cilvēki, un nepieciešamība pēc radošām lietām viņiem kompensējās ārpus darba laika, ar visu kaut ko. Ja tā paskatās atpakaļ, kas tik viss nav darīts, starpība ar šodienas instalācijām, hepeningiem un perfomancēm ir tikai tā, ka nebija kaut kāds mākslas vēsturnieks, kurš to fiksētu, aprakstītu un tā...

IM: Bet izjūta nav mainījusies? Atceroties savus pāris jaunības dienu karnevālus, arī šodien it kā notiek viss kaut kas, bet tas pilnīgi ir kaut kas cits.

DB: Es domāju, ka tas, kas ir mainījies no šāda viedokļa, ir tas, ka tagad arhitekti tomēr ir tādos lielākos kolektīvos, kādreiz bija daudzmaz vienota kolēģu grupa. Kas, starp citu, bija diezgan būtiski jauna, tikko beiguša, speciālista izglītībā.
No šī viedokļa daudz, daudz lielāka nozīme toreiz bija Arhitektu savienībai. Mēs vienmēr jutām, ka esam tur ļoti gaidīti, būdami studenti, gājām tur klausīties ceļojuma iespaidus un tā tālāk. Šodien ceļojuma iespaidi, protams, nav tādā vērtē. Otrs ir tas, ka iestāšanās Arhitektu savienībā nemaz nebija tik vienkārša, – vajadzēja trīs gadu praksi, rekomendācijas, atrādīt planšeti par saviem darbiem un to aizstāvēt. Tas bija tāds viens laimīgs solis, kad tevi uzņēma. Arhitektu cunftes solidaritāte bija daudz izteiktāka. Arhitektu savienība tomēr daudz izteiktāk bija tāda sala, kur apkārt viss bangojās. Arī šodien tas ir saglabājies.
Tad, kad viss beidzās, dažādi arhitekti nonāca dažādās situācijās. Arī tādās situācijās, kad vairs vispār nebija darba. Mums šajā ziņā ļoti laimējās. 90. gadi, par kuriem stāsta briesmu lietas, mums bija produktīvi.

IM: Vai pats arhitektūras produkts ir mainījies un kādos aspektos?

DB: Domāju, ka ir. Tad, pirms divdesmit gadiem, es sāku saprast, un man šī pārliecība ir tikai nostiprinājusies, ka tas, ko sauc par arhitekta praksi, nezinu vai, pirmkārt, bet katrā ziņā ļoti būtiska iezīme ir tā, ka tas ir pakalpojums. Cilvēkam, kurš par to maksā, un arhitekta prakse ne jau vienmēr ir uzzīmētais projekts vai uzceltā māja. Man ir liels prieks, ka arhitekta darbā parādījās šī pakalpojuma jēga. Ar to es domāju, ka ir šis reālais cilvēks, kam tas, ko tu dari, ir vajadzīgs. Ka izdodas izdarīt tā, ka ir forši tam cilvēkam. Tad rodas laimes izjūta. Varbūt citi kolēģi tā nebūt nedomās un runās nevis par klientu, bet par sabiedrību. Tā ir arhitekta misija sabiedrībai. Es esmu diezgan skeptisks par šo jēdzienu. Jo tās lietas, kas ir taisītas ar šo misiju, tās ne vienmēr ir beigušās tik labi. Brazīlijā arhitekta Nīmeijera daiļrade, piemēram. Man šķiet, jo mēs konkrētāk, jo ir lielākas cerības, ka tas izdosies. Bet klients jau, protams, ir arī visi cilvēki, kas staigās tai mājai garām.

IM: Kā Jūs komentētu mūsdienu arhitektūras kvalitātes kritērijus, kas varbūt ir izauguši līdz kopveselumam ar daudzām iekšējām pretrunām, bet reālajā dzīvē tas ir darba uzdevums, kurš vienkārši tiek vai netiek atrisināts?

DB: Studentiem es parasti stāstu, ka arhitektūra ir ārkārtīgi kompleksa lieta. Tik kompleksa un tik daudz, kas jāievēro, sākot ar cilvēka ergonomiku, arī fizioloģiskajām un uztveres īpatnībām. Tad visas lietas, kas attiecas uz tālāko reālo būvniecību, galu galā arī ekonomika un klimats un tā tālāk.

IM: Vai arhitektūra ir kompromisu māksla? Vai mēs vispār varam izdalīt prioritātes laikā? piemēram, bija akcents uz formu, māksliniecisko kvalitāti, telpisko vai funkcionālo risinājumu, cenu, apsaimniekošanu, likumdošanas un normatīvu izpildi...

DB: Man negribētos pat lietot šo vārdu –„kompromiss”. Jo kompromiss kā jēdziens ietver ideju, ka kaut kas tiek ziedots. Man gribētos teikt, ka tā labā, interesantā arhitektūra ir tā, kura maksimāli ievēro pilnīgi visus daudzos, noteikumus. Kā Mikelandželo teica par skulptūru: izkalt skulptūru ir ļoti vienkārši. Ņem marmora bluķi un tikai atskalda nost visu lieko. Līdzīgi ir arī ar arhitektūru. Šedevrs ir ļoti vienkāršs, tikai ņem un ievēro pilnīgi visus dažus desmitus ierobežojumu. No ierobežojumiem rodas tieši tas arhitektūras darba labums un unikalitāte, un skaistums. Ka tas iederas tieši tajā laikā, tajos apstākļos, tam nolūkam.

IM: Nu labi. Bet ja viens no ierobežojumiem ir interešu saskaņošana ar piecu atbilstīgo biedrību pārstāvjiem vai nelielas Pierīgas pašvaldības kolektīvu?

DB: Jā, es neesmu pārāk augstās domās par pašreizējo likumdošanas fāzi, kurā mēs atrodamies Latvijas valstī.

IM: Fāzi?

DB: Jā, es domāju, ka tā ir fāze, bet nākamo es droši vien nepiedzīvošu. Jebkurā gadījumā Latvijas sabiedrība noteikti pārdzīvo šo augšanas fāzi. Mēs esam tajā fāzē, kad pirms 40 gadiem bija beztiesiskums, tad tika veidota likumdošana, un mēs, būdami ārkārtīgi centīgi un apzinīgi, šobrīd esam pārcentušies. Aiz skaistās, labās un pareizās domas par tiesisku valsti daudzos gadījumos, it īpaši sīkās, praktiskās epizodēs, mēs esam nonākuši pie pretpola, kādēļ likumi vispār ir.
Pirms divām nedēļām Pierīgas ciematā ar pasūtītāju mēģinājām izdomāt, ko darīt ar ekspluatācijā nododamu ēku, jo atklājās, ka žogs atrodas nevis uz zemes robežas, bet ir mazliet nobīdīts. Kaimiņi ir ļoti labi, un abi ir izdomājuši, ka viņi varētu samainīties. Būvvaldē 2,5 stundas mēs pavadījām, lai saprastu, ka tas nav iespējams. Tātad apmaināmie zemes gabaliņi nevienam netraucē un iesaistītās personas abas ir ar mieru, taču nav iespējams rast risinājumu, kurš būtu saprātīgs laika un finansējuma izteiksmē šādai apmaiņai. Ēku tādēļ nevar nodot. Likumpaklausīgs cilvēks nevar nodot savu māju, ja tās žogs atrodas tur, kur tas atrodas.
Tad es saku, ka pirmais zināmais likums cilvēces vēsturē ir Hamurapi melnais akmens stabs. Kādēļ vispār izdomāja likumus? Tādēļ, lai kaut ko dzīvē atrisinātu. Jo līdz tam bija acs pret aci, zobs pret zobu, visās nākamajās paaudzēs. Lai tas nenotiktu, tika izdomāts, ka var šo nebeidzamo ķēdi atrisināt, par pārkāpumu saņemot kādu konkrētu sodu. Jautājums pēc soda saņemšanas bija atrisināts. Bet šodien, 21. gadsimtā, mēs savā likumdošanā esam izveidojuši šos strupceļus, kuros atrisinājuma nav.

IM: Vai mēs varam teikt, ka šis aspekts nopietni ietekmē arhitekta praksi šobrīd?

DB: Ārkārtīgi nopietni. Ārkārtīgi daudz no sava laika, kas mums dzīvē ir atvēlēts un dilst, kā zināms, ar ātrumu 24 stundas diennaktī, mēs izmantojam, nevis lai risinātu lietas un strādātu, bet nodarbojamies ar pilnīgi mākslīgi uzkonstruētu situāciju risināšanu. Cērtam mežus, taisām sējumus, strīdamies.

IM: Vai birokrātija dod arī kaut ko labu?

DB: Droši vien, bet mēs noteikti kādā brīdī sapratīsim, ka tā nav labi un ka kaut kas ir jāmaina. Bet līdz tam notiks arī daudz kas slikts. Viens no lielākajiem sliktumiem ir mūsu ārkārtīgi zemā darba efektivitāte. Kā var būt efektivitāte, ja mēs nodarbojamies ar lietām, kurām nav nekādas pievienotās vērtības. Mēs pa to laiku tērējam, bet neko neradām. Tā ir liela problēma.
Tas ir tas, kas praksi šobrīd ļoti ietekmē. Es to jūtu pat ne pēdējos desmit gadus, bet varbūt pat īsākā laika posmā. Katrā ziņā šī tendence ir progresējoša negatīvā virzienā. To ļoti slikti ietekmēja „Maximas” traģēdija. Jo tam, kas tiek prasīts „tā dēļ”, nav pilnīgi nekāda sakara ar reālo drošību. Pat pretēji, jo cilvēki darbojas nevis ar lietu, bet ar papīriem.

IM: „Maximas” traģēdiju piemin ļoti daudzi cilvēki dažādos kontekstos.

DB: Bet īstenībā problēma ir tāda, ka tiek ārkārtīgi samazināta arhitekta atbildība. Reālā arhitekta atbildība tiek samazināta un ārkārtīgi ierobežota. Tas, ka visu var atrisināt ar pareizi aizpildītu dokumentāciju, tas nekādi un neko neglābj reālajā būvē. Tas, ka, teiksim, tiek ārkārtīgi ierobežota arhitekta..., ka arhitekts nedrīkst pieņemt nekādus lēmumus. Ja paskatāmies autoru uzraudzības žurnāla formu, tur nav paredzēta neviena vieta, kur arhitekts drīkstētu kaut ko ierakstīt vai ieskicēt pēc būtības. Tur ir ailīte „novērotie trūkumi” un „novēršanas noteikumi”, un pēdējā ir atzīme „par trūkumu novēršanu”. Arī šī forma ir virzīta tikai uz šo bināro skatījumu, labi–slikti. Starp „jā” un „nē”, pa vidu, radošumam nav vietas.

IM: Var attīstīt radošumu, kā to apiet.

DB: Jā, bet kādēļ mums radošums būtu jāinvestē virzienā, kā apiet kaut ko?

IM: Vai tik tā nav vēl viena tendence prakses vērtīborientācijā.

DB: Ne vairāk, kā tas ir viens no iespaidiem, kas to virza. Tas ir arī atkarīgs no paša arhitekta, vai viņš meklē izeju vai atmet ar roku un viņam nav spēka kaut ko briesmīgi gudrot. Viņš noliec galvu un dara tā, kā prasa.

IM: Profesijas statusa aspekti. Būvspeciālista pienākumu un uzraudzības mehānisms ir kas lielāks par vidējā sociāli nenodrošinātā arhitekta iespējām ar to cīnīties.

DB: Jā, bet no otras puses, ko es vienmēr deklarēju arī sev, ka galu galā mēs dzīvojam paši savā valstī, vislabākajā, kāda mums ir. Jā, mums ir grūti veidot mūsu valsts kārtību, bet īstenībā ir visas iespējas. Tas ir mūsu pašu spēka un atdeves jautājums. Nav jākritizē likumi, bet tie ir jāveido. To neviens mums īsti neaizliedz.

IM: Vai esat kādreiz praksē atteicies no projekta, jo tam līdzi nāk pārāk nepaceļama procesa potenciāls?

DB: Tā īsti nē. Parasti tas ir saistīts ar jaudas nepietiekamību. Bet, ja tā padomā, tad savā ziņā „jā”. Ja tas sakrīt ar spēku un iespējām un citiem paralēliem objektiem un ja līdzi velkas kaut kas, kam nevajadzētu būt, tad ir jāatsakās, jo visu reizē paveikt nevar. Šobrīd darbu piedāvājums ir lielāks nekā kapacitāte.

IM: Vai jums ir savs nostabilizējies veids vai metode, kā strādājat, sava filozofija, kura faktiski maina attieksmi pret risinājumu (satura komplektāciju) tāpēc, ka kaut kas ārēju apstākļu dēļ vairs nav iespējams. Vai apstākļi tomēr apdraud arhitektūru un maina prioritātes?

DB: Attiecībā uz jēdzienu „pārliecība”, nekad es neesmu bijis tik pārliecināts par savu varēšanu, kā tikko beidzis augstskolu. Tad pamazām, kaut ko darot, mēs uzzinām par kļūdām, kuras var pieļaut.

IM: Vai pārliecība pavājinās attiecībā uz arhitektūru vai procesa menedžmentu?

DB: Runājot par „pakalpojumu”, es tomēr gribētu pieskarties pasūtītāja faktoram. Es domāju, ka pasūtītāja faktors ir ārkārtīgi būtisks, svarīgs un pozitīvs. Jo galu galā visi pasaules arhitekti strādā un īsteno savas ambīcijas par svešu naudu. Un paldies tiem, kuri to naudu mums uztic. Vienalga, vai tā ir privāta vai sabiedrības nauda. Es pie šīs atziņas nonācu pamazām un lēnām. Tieši Brēmenes investori mums ļoti daudz ko iemācīja par šo tēmu. Ideja ir aptuveni šāda: „Arhitektūra, glezniecība un mūzika ir liela māksla. Bet vēl lielāka māksla ir, ja kāds cilvēks izvelk no savas kabatas naudu un atdod to.” Toreiz man likās, ka tā ir tāda parunāšana, bet, gadiem ejot, es sapratu, ka viņam lielā mērā ir taisnība. Tas ir ārkārtīgi jānovērtē, ka kāds par savu naudu kaut ko uzbūvē. Arī šis faktors pie mums šodien nav novērtēts, lielā mērā tāpēc, ka cienījamu investoru ir diezgan maz un lielākajai daļai nauda nav nopelnīta ārkārtīgi smagā darbā. Bet tā, manuprāt, arī ir viena iezīme šajā laika periodā, kura mums vienkārši ir jāpārdzīvo, „jāpārslimo”.

IM: Kopā ar vēlmi būt nodrošinātam no valsts.

DB: Jā, bet, atgriežoties pie pasūtītāja faktora, es domāju, ka veiksmes un neveiksmes lielā mērā ir saistītas ar to, vai ir izdevusies pietiekami laba sadarbība ar pasūtītāju. Tas ļoti atsaucas uz reālo gala rezultātu.

IM: Vai ir notikušas virzienu maiņas attiecību sistēmā, proti, attiecības ar pasūtītāju, būvvaldi, kolēģiem ?

DB: Droši vien ir kādas likumsakarības. Ar būvvaldi – lielākā daļa tur strādājošo ir neslikti cilvēki, pie kuriem aizejot rodas tauriņu izjūta. Kad skatāmies uz kaut ko labu un skaistu caur caurspīdīgu stiklu. Tas rada izmisumu, ka nav uz ko īsti novelt vainu, viss ir kārtībā. Tur arī nav attiecību. Bet attiecības ar pasūtītāju ir kaut kas cits. Tur ir kā ar cilvēku attiecībām dzīvē. Gadās satikties uz mūžu, gadās izšķirties. Mūsu pasūtītājus var saskaitīt uz vienas rokas pirkstiem, tie ir kļuvuši par mūsu draugiem. Mēs par šīm attiecībām priecājamies un lepojamies.

Paldies!