Tiesību akti būvprojekta vadībā
Arhitektūras daudzpusības dēļ vienmēr aktuāls ir bijis jautājums, kādām nozarēm arhitekta profesija ir vairāk piederīga – radošajām vai inženiertehniskajām. Mūsdienās, arhitektūras un būvniecības procesu formējošās tēmas un definīcijas arvien biežāk raksturo tiesību akti.
2019. gada sākumā pētījumā veiktās kolēģu aptaujas rezultāti apliecina, ka likumdošana un būvniecības process ir kļuvis par vienu no lielākajiem prakses izaicinājumiem. Uz aptaujā uzdoto jautājumu „Kura ir, Jūsuprāt, ar praksi saistītā aktuālākā tēma iepriekšējā piecgadē?” gandrīz divas trešdaļas respondentu dažādos formulējumos norāda, ka aktuālākā tēma ir Būvniecības likums un likumdošanas izmaiņas, īpaši uzsverot „būvniecības procesu tiesiskā regulējuma absurdu, neskaidrības būvniecībā iesaistīto pušu pienākumos un atbildībā”. Gandrīz katrs no aptaujās un ekspertu intervijās uzrunātajiem piemin vai norāda uz 2013. gada 21. novembrī notikušo Zolitūdes lielveikala traģēdiju kā būtisku un pat galveno katalizatoru uzraugošo institūciju pārspīlējumiem. Kolēģi uzsver birokrātisko prasību pieaugumu, norādot, ka arhitekta praksē notiek „absurda papīru kalnu ražošana un pavairošana”.
Likumi un tiesību akti ir sena, vēsturiska sabiedrības funkcionālā modeļa uzbūves pamatsastāvdaļa. Pirmais datētais tiesību akts– Babilonijas valdnieka Hammurapi likumu kodekss sastāvēja no 282 likuma pantiem un tiek datēts ar 1772. gadu p. m. ē. Patiesībā, likumi reglamentē lielāko daļu mūsdienu profesiju. Monteskjē valsts varas dalīšanas teorijā ir teikts, ka likumdevējs izdod vispārsaistošas tiesību normas savu mērķu īstenošanai. Tāpat likumdevējs rada politiskos un juridiskos līdzekļus, lai realizētu iepriekšminētos stratēģiskos mērķus, tomēr likumdošanas vara nenodarbojas ar šo tiesību normu tālāko skaidrošanu un lietošanu – tas savukārt ir izpildvaras un tiesu varas uzdevums. Varas ir savstarpēji saistītas, bet vienlaikus arī savstarpēji neatkarīgas un pretstatītas. Savstarpēja saistība izpaužas tajā, ka ikviena vara var ietekmēt citas darbību, bet katrai no tām ir konkretizēta joma valstī, kurā tā ir neatkarīga savā darbībā.
Att.1 Likumu un normatīvo aktu sistēmas hierarhija Latvijā.
Arhitektūras nozares tiesiskais pamats nosaka tos vērtību principus arhitektūras praksē, kuru ievērošana noteikta ar likumu un reglamentē teritorijas, būves, arhitektūras tapšanas procesa un procesa uzraudzības kārtību. Nozari tieši un netieši skar virkne tiesisko aktu, bet, kā liecina aptauja, ikdienas darbā būtiskākās ir sešas uzraudzības sistēmas (2. att.). Likumi atbilstoši likumu un normatīvo aktu sistēmas hierarhijai tiek paplašināti ar Ministru kabineta noteikumiem un pašvaldību saistošajiem noteikumiem (1.att.).
Att.2 Galvenie Latvijas likumdošanā noteiktie arhitektūras praksei saistošie likumi.
Saskaņā ar Ekonomikas ministrijas skaidrojumu par būvprojekta vadītāju var būt būvspeciālists ar sertifikātu arhitektūras jomā vai būvniecības vai elektroenerģētikas jomā projektēšanas specialitātē. Ņemot vērā, ka būves iedala ēkās un inženierbūvēs (Būvniecības likuma 11.pants), tad ēku būvprojektu var vadīt būvspeciālists, kurš saņēmis ēku būvspeciālista sertifikātu arhitektūras praksē vai būvpraksē ēku konstrukciju projektēšanā (noteikumu Nr.610 1.pielikums), bet inženierbūvju būvprojektu var vadīt būvspeciālists, kurš saņēmis būvprakses sertifikātu attiecīgās inženierbūves projektēšanā, piemēram, ūdensapgāde, apkure un ventilācija, elektronisko sakaru sistēmas, ceļi, dzelzceļi un tilti (noteikumu Nr.610 2.pielikums).
Attiecīgi, par būvprojekta vadītāju norīko ATBILSTOŠAS jomas būvspeciālistu. Ēku būvprojektiem atbilstošā joma ir arhitekts vai būvinženieris.
