Laikā, budžetā un pareizi. Un pēc tam nāk zils vai brūns.

Jānis Norde – absolvējis RPI 1989. gadā. Praktizējošs arhitekts, arhitektu biroja „SARMA & NORDE Arhitekti” dibinātājs un vadošais arhitekts. Nodarbojas ar liela mēroga projektiem: dzīvojamo vidi, komerciāla, administratīva un sabiedriska rakstura celtnēm. Birojs ir īstenojis arī nozīmīgas sabiedriskas aktivitātes – publiskas kino lekcijas un fotoakcijas „Objekts Rīga”.

Intervija ar arhitektu Jāni Nordi

(saglabāta autoru oriģinālvaloda)

Intervijas laiks: 15.03.2018. plkst. 17:30–18:30

Arhitekts Jānis Norde (turpmāk JN) | Intervēja doktorante Ilze Miķelsone (turpmāk IM)

IM: Jūs esat vadījis arhitektu biroju Latvijā gandrīz gadsimta ceturksni, un tas sakrīt ar laiku, kad ir pārdzīvotas daudzas pārmaiņas valstī, politikā, valsts iekārtā un vairākās citās norisēs. Kā Jūs redzat vērtīborientācijas izmaiņas arhitekta praksē? Tāda ir šīs intervijas kopējā tēma. Vai vērtību akcentu un prioritāšu maiņu šobrīd var uzskatīt par vietēja mēroga prakses aktualitāti? Kādi ir šo izmaiņu virzieni, vai Jūs vispār šobrīd kaut ko tādu izjūtat?

JN: Pagājušogad apritēja divdesmit pieci gadi, kopš es vadu arhitektūras biroju. Jā, šajā laikā nenoliedzami ir notikušas daudzas acīmredzamas pārmaiņas. Tās pārmaiņas, kuras ir sākušās un norit joprojām, iezīmē jaunu kopējo virzienu, par kuru nav pamata domāt, ka tas varētu apstāties.
Kas ir mainījies? Pirmkārt, tehnoloģiju ienākšana projektēšanas praksē. Sākumā bija kulmanis, tad bija autokads, vizualizāciju iespējas, tagad ir trīsdimensiju projektēšana reālā būvniecības modelī. Visas prakses modelēšana, tas būtu par prakses tehnoloģijas daļu. Tas maina arī domāšanas veidu, jo viss process notiek ātrāk. Kādreiz rasējot varēja izdomāt garas domas, tagad domāšanai vairs nav laika. Idejas radīšanai ir dažas nedēļas, un pēc mēneša jau kaut kas jānodod.
Otrkārt, ļoti būtiski mainījušās būvniecības tehnoloģijas, materiālu ražošana. Vienvārdsakot, ir masveidīgs pieaugums piedāvājuma un izvēles iespējām. Kādreiz mēs par kaut kādiem polimērbetoniem varējām runāt tikai zinātniski pētnieciskā institūta kontekstā, tagad ir reāls piedāvājums. Nerunājot par visiem pārējiem sintētiskajiem materiāliem un arī tradicionālo materiālu pārvērtībām, augstas klases apdares materiāliem, kā terakotas flīzes. Ja kādreiz tās „ar roku ceptas” lika virtuvītē un klona vietā koridorītī, tad tagad no tām taisa bagetes un karina uz fasādes... Un ko tik vēl ar tām nedara.

Kādreiz mēs par kaut kādiem polimērbetoniem varējām runāt tikai zinātniski pētnieciskā institūta kontekstā, tagad ir reāls piedāvājums. Nerunājot par visiem pārējiem sintētiskajiem materiāliem un arī tradicionālo materiālu pārvērtībām, augstas klases apdares materiāliem, kā terakotas flīzes.

IM: Tas attiecas uz arhitektūru. Kā ir ar procesu?

JN: Jā, uz arhitektūru. To veido būvniecības paņēmieni, pieejamie materiāli un tas, kas nāk klāt, tā ir būvniecības māksla ar dekorēšanu. Tas, ar ko vienmēr nodarbojies arhitekts, ir dekorēšana, un tas ir mainījies. Ir mainījušās iespējas, ko mums dod modernās projektēšanas metodes un materiāli, tad to lietojums un pieprasījums. Spektrs ir ļoti plašs, un tagad rodas jautājums, ko mēs ar to darīsim. Šeit iestājas pieprasījums. Ja pasūtītāja vēlme ir iegūt augsti kvalitatīvu produktu, tad viņš to arī iegūst. Ja pasūtītāja vēlme ir iegūt visīsāko termiņu par vismazāko cenu, tad arī to viņš iegūst. Bet šeit mēs runājam arhitektu vidē par kategoriju „arhitektūras kvalitāte”. Varbūt būvniecības ziņā tā nav sliktāka par citām mājām, bet tā nav tik aizraujoša, tik „trendīga”, pārsteigumiem pilna un bagāta, ko varētu nosaukt par augstu māksliniecisku sniegumu... Bet par to nevajag uztraukties, jo vēsturiski visos laikos vienmēr ir bijusi pamatbūvniecība un ir atsevišķi objekti, kuriem tiek pievērsta pastiprināta uzmanība cauri gadsimtiem. Tās ir izdzīvojušas kultūrvēsturiskās vērtības, kā sakrālās būves, mākslas būves, atsevišķi augstas raudzes amatniecības paraugi. Bet vienmēr plānā ir bijusi masveida būvniecība. Tātad pirmais ir iespējas, bet otrais ir pieprasījums.

IM: Minot masveida būvniecību un elitāro būvju īpatsvaru, vai ir kaut kas mainījies?

JN: Noteikti jā. Kad izsalkums pēc jumta un glābiņa no sala nedaudz apmierināts, tad pēc tam prasās pēc kaut kā skaista. Cilvēki sāk novērtēt ne tikai to, cik būve var izmaksāt pirmreizējā ieguldījumā, bet arī to, cik būs jāiegulda pēc tam apsaimniekošanā, cik tā patērē enerģiju un tā tālāk. Tā ir pilnīgi jauna tendence, radusies pēdējos piecpadsmit gados.

IM: Kā šīs izmaiņas (piemēram, minētā izvēles bagātība), kuras attiecas uz arhitektūras pamatlietām, ietekmē tieši prakses ikdienu? Kādi ir pasūtītāja reakcijas aspekti? Vai tie tieši ietekmē Jūsu darba ikdienu?

JN: Protams. Protams. Bet atgriezīsimies pie pirmā jautājuma.
Tātad mainījušās ir iespējas, mainījies ir pieprasījums, un arī iespējas pieprasītājam ir mainījušās, viss uz augšu. Gribi augstu energoefektivitāti – lūdzu. Gribi BIM sistēmā – lūdzu. Jebkurā kategorijā un nišā, ko vien jūs vēlaties. Un tagad ir jautājums par piedāvājumu jeb kā mēs mākam izmantot šīs iespējas, kā mēs protam reaģēt uz piedāvājumu un ko mēs liekam pretim. Šeit iestājas individuālo personību talanta faktors un izglītība. Es negribu kritizēt izglītību, bet, manuprāt, tā varētu būt atbilstošāka prasmju pieprasījumam.

IM: Izglītības sistēma ne vienmēr var tik ātri pielāgoties. Kuros prakses aspektos ir vislielākā pielāgošanās? Saskarsme, menedžments?

JN: Menedžments attīstās. Komunikācija attīstās. Tas, kas Latvijā attīstās lēnāk, ir prezentācijas prasmes.

IM: Juridiskās prasmes?

JN: Juridiskās prasmes var nopirkt. Tās nav obligāti katram jāapgūst.

IM: Ir konstatēts, ka divas trešdaļas Latvijas arhitektu strādā vieni vai divatā. Vai arhitekts spēj vispār eksistēt kā viens elitāras profesijas pārstāvis vai viņam ir arvien vairāk jāpārorientējas uz komandu, kurā ir ne tikai dažādi speciālisti arhitektūrā, bet arī dažādi atšķirīgu jomu speciālisti?

JN: Nu, lūk, spektrs... Lietojamo iespēju spektrs un pieprasījums ir tik plašs, ka nevar apkopot vienas atziņas. Tās pašas modernās projektēšanas tehnoloģijas – tā ir augsta automātika, precīza komunikācija starp komandas locekļiem. Viens pats arhitekts mūsdienās nespēj sniegt kvalitatīvu pakalpojumu, izņemot atsevišķas, ļoti šauri specifiskas sfēras. Piemēram, speciālists E. K. uzprojektē vienu labu energoefektīvu māju divos gados. Tā ir viņa niša, to viņš var kvalitatīvi izdarīt. Varbūt kāds cits ir īpaši specializējies logu restaurācijā, grīdu atjaunošanā. Savā nišā tu vari būt ļoti augstas raudzes speciālists. Arhitekts, kurš nav speciālists kādā konkrētā nišā, nevar būt arhitekts, kurš pārstāv visu. Tas nav iespējams. Viens pats mājās tu vari zīmēt privātmājas, labākas vai sliktākas, tas ir cits jautājums. Arī kvalitatīvu konkursu bez komandas nevar izstrādāt. Tas viss attiecas uz ekskluzīvā „gala” arhitektūru.
Ir vēl bijušas citas dažādas izmaiņas.
Treškārt, līdzās iespējām un pieprasījumam var minēt administratīvā ierobežojuma slogus. Kādreiz pirmie desmit gadi bija ierēdņu patvaļa, izdomāja savus likumus un lietoja tos pēc savas izvēles. Tad nāca totāla aizlieguma ēra – analizējam tikai birokrātiskos aspektus. Bet tad nāk BL punkts, kurš ļauj BV arhitektūras speciālistiem analizēt un pieņemt vai nepieņemt arhitektūras risinājumu kā tādu.

IM: Tātad arhitektūra atgriežas ar savu kvalitāti?

JN: Jā. No izsūtījuma arhitektūra nāk atpakaļ, arī ar tīri māksliniecisko izvērtējumu. Tā nāk atpakaļ arī pēc pieprasījuma, tas nāk lēnāk, bet ir. Mēs arī redzam, ka arhitektūras pasūtītājs zina, ka zīmola kontekstā laba arhitektūra nav nemaz tik attālināta no laba uzvalka. Viņš negrib eksperimentēt un varbūt pārbaudīt, vai kāds var uzšūt to uzvalku tikpat labi. Viņš grib, lai zīmols ir klāt, jo tā ir kaut kāda kvalitātes garantija. Tāpēc vietējais pasūtītājs var izvēlēties un arī izvēlas pārbaudītus ārzemju zīmolus, kā „Kimmel” konkursa gadījumā.
Pirmais jautājums tad būtu tā kā pabeigts. Bet mazliet varbūt par skolu, projektēšanas tehnoloģiju lietojumu komandas darbā, komunikācijā, savstarpējā disciplīnā, projekta vadīšanas procesā. Vairākās ārzemju arhitektūras skolās menedžmentu māca BIM vidē, visi studenti izstrādā kopā vienu projektu un zina, ko nozīmē ievērot šādu disciplīnu, precīzu komunikāciju, jo tur nevar nesadarboties... Ja nav skaidrs, otrs vienkārši neatbild.

IM: Vai šāda tehnokrātiska pieeja, kur katra skrūvīte ir savā vietā un viss darbojas kā tāds precīzs mehānisms, vai tā ir attiecināma arī uz arhitektu vidi, kas tomēr pieder pie humanitāri mākslinieciskā pasaules skatījuma. Varbūt tur ir kaut kāda iekšēja pretruna?

Kādreiz pirmie desmit gadi bija ierēdņu patvaļa, izdomāja savus likumus un lietoja tos pēc savas izvēles. Tad nāca totāla aizlieguma ēra – analizējam tikai birokrātiskos aspektus. Bet tad nāk BL punkts, kurš ļauj BV arhitektūras speciālistiem analizēt un pieņemt vai nepieņemt arhitektūras risinājumu kā tādu.

JN: Grūti pateikt. Piemēri apliecina savu.... Tā ir arhitektūras ideja. Bet, lai to īstenotu, septiņi cilvēki raksta skriptus „Revitam”, lai tas varētu šo uzmodelēt un to varētu noformēt ražošanai.

IM: Vai mēs varētu teikt, ka arhitekts vieninieks būtībā ir izzūdoša prakses forma?

JN: Nē. Arhitekti vieninieki apkalpo noteiktas pasūtītāja nišas.

IM: Tad mēs būtībā runājam par skaidru nozares segmentāciju. Ja tu esi vieninieks...

JN: Nu, pārbūves uzskaites kartēm divnieku nevajag. Zviedrijas ekspertam eko jomā arī nevajag komandu. Jā, tā noteikti ir nozares virzība, turklāt visā pasaulē. Specializēšanās. Un uz konkrētiem lielākiem darbiem notiek apvienošanās, izveido komandu.

IM: Kā Jūsu pieredzē mainījies prakses vērtību raksts – saistībā ar nozares vispārīgi vadošajām tendencēm un salīdzinājumā ar ideāliem un pagātnes aktualitātēm?

JN: Iespēju daudzumam paralēli pieaug arī visatļautības, nesodāmības un sliktas audzināšanas piemēri. Prasme veikt kvalitatīvu izvēli. Ideju ielikt skaidri nolasāmā idejā. Spēja domāt un precīzi un skaidri formulēt. Tā ir tendence. Konteksts un vides analīze. Narratīvs (stāsts) arhitektūrā bagātina projekta piedāvājumu, pārveidojies par mārketingu. Ne velti katram projektam ir divu vārdu kombinācija.

IM: Varbūt stāsts ir kaut nedaudz mainījies, kļuvis juridiskāks vai vēl kāds citādāks?

JN: Nē. Stāsts vai nu ir, vai nu tā nav. 25 gadu pieredzē tas nav mainījies. Bet vispār kādreiz mēs uzskatījām, ka mūsu veiksmes formula ir konjunktūra.

IM: Kas ir šodienas konjunktūra?

JN: Kādreiz tā bija ļoti šaura, bet tagad tā ir paplašinājusies. Tomēr man par to būtu jāpadomā.

Arhitekts, kurš nav speciālists kādā konkrētā nišā, nevar būt arhitekts, kurš pārstāv visu. Tas nav iespējams.

IM: Kāda, jūsuprāt, ir ekonomikas ietekme uz arhitektūru?

JN: Bez ekonomikas nav arhitektūras. Vispār. Ekonomikas ietekme ir uz visiem parametriem.

IM: Kas nosaka un ietekmē arhitekta prioritātes šodien?

JN: Visi kaut ko projektē, bet īstenībā gatavojas karam (smejas).

IM: Vai ir iespējams izvērtēt, kā biroji Latvijā tiek galā ar procesu?

JN: Nē, kurš gan to spēj izvērtēt? Mums ir tāds izvērtējams. Tas ir ISO sertifikāts 9001, kurš vērtē tieši tikai un vienīgi procesu.

IM: Vai daudz kritizētajai arhitektūras kvalitātei ir iespējams kāds sakars ar nespēju tikt galā ar procesu?

JN: Visticamāk, diezgan liels. Bet process ir ļoti atkarīgs arī no pasūtītāja vērtību sistēmas. Ir pasūtītāji, kam attiecības ir daudz svarīgākas par citiem parametriem.

IM: Nosauciet, lūdzu, savas trīs prioritātes arhitektūras praksē.

JN: Laikā, budžetā un pareizi. Un pēc tam nāk zils vai brūns.

Paldies!